Energoefektivitātes ieguvumi

Iedzīvotāji tērē gan pārāk daudz enerģijas, gan pārāk daudz naudas, lai dzīvotu tādās ērtībās, pie kādām pieraduši, tādēļ jau kopš 2012. gada Eiropas Savienībā ir spēkā jauna energoefektivitātes direktīva, kas drīzumā viesīs izmaiņas arī mūsu ikdienā.

Aizvien vairāk Latvijā un Eiropā runā par energoefektivitāti – gan par elektroenerģiju, gan siltumenerģiju, gan transportu. Piemēram, var braukt ar videi draudzīgu automašīnu, kurai ir daudz mazāk izmešu un arī citi parametri ir krietni labāki un efektīvāki, turklāt ietaupot arī naudu.

 

Ikdienā šis jautājums skar ikvienu, tāpēc Eiropas Savienība jau pirms kāda laika nolēma veikt energoefektivitātes pasākumus trijos lielos virzienos – pirmkārt, siltumnīcas efektu izraisošo gāzu samazināšanā, otrkārt, par 20% palielinot atjaunojamo resursu izmantošanu enerģijas ražošanā, treškārt, par 20% uzlabojot energoefektivitāti, salīdzinot ar 1990. gadu. Katrai valstij šie ieteikumi jāpiemēro atbilstoši savām prioritātēm.

 

Jaunā 2012. gada Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva par energoefektivitāti ievieš vairākas obligātas prasības energoefektivitātes jomā, kuru izpildei nepieciešamas izmaiņas ne tikai Latvijas enerģētikas politikā un normatīvajos aktos, bet arī ar energoefektivitāti saistītajās citās politikās, skaidro enerģētikas eksperts Reinis Āboltiņš.

 

Direktīvas galvenā ideoloģija ir enerģijas efektīvs patēriņš, kas nozīmē iespēju galalietotājiem mainīt ikdienas ieradumus – vairāk domāt par iespēju netērēt enerģiju lieki, piemēram, izvēloties energoefektīvākas elektroiekārtas, tāpat arī kontrolēt, kur enerģiju patērējam nevajadzīgi. Lai enerģijas lietotāji spētu izdarīt secinājumus par savu enerģijas patēriņu, Energoefektivitātes direktīva īpašu lomu paredz patērētāju tiesībām saņemt no pakalpojumu sniedzējiem tādu informāciju, kas ļauj koriģēt enerģijas patēriņu.

 

Būtisks virziens ir arī ēku energoefektivitāte – ēku apsildei tiek tērēts ap 60% no ES saražotās enerģijas. “Veicot ēku siltināšanu, šo patēriņu iespējams samazināt uz pusi, un tie nav tikai aprēķini uz papīra. Diemžēl liela daļa cilvēku ir gatavi pārmaksāt par enerģijas patēriņu, bet nav gatavi ieguldīt ēkas siltināšanā, nomainīt logus un durvis, nosiltināt pagrabus un bēniņus. Protams, tas viss prasa naudu, taču tas ir ieguldījums ilgākam laikam un atmaksājas,” pārliecināts R. Āboltiņš.

 

Gan direktīvā, gan arī nacionālajā likumdošanā tiks iestrādātas energoefektivitāti veicinošas normas, kas būs saistošas valsts sektoram, kuram energoefektivitātē būs jārāda piemērs privātajam sektoram. Piemēram, noteikts, ka ik gadu valstij būs jārenovē 3 % kopējās platības tās centrālās valdības īpašumā esošajās un izmantotajās ēkās, uzlabojot to energoefektivitāti. Tā kā valsts pārvalde organizē dažādus iepirkumus, tad normatīvi noteikts, ka turpmāk jebkuram iepirkumam – vai tas ir pakalpojums, vai prece – jābūt energoefektīvam.

 

“Vislabākā motivācija energoefektivitātes uzlabošanai ir augstas enerģijas cenas. Jāpatur prātā, ka ieguldīt energoefektivitātē visizdevīgāk ir brīžos, kad enerģijas cenas ir salīdzinoši zemas. Gan direktīvas, gan arī topošā likuma prasības būs vērstas uz to, lai dzīvot energoneefektīvi kļūtu neizdevīgāk. Nevajag uzreiz pilnībā mainīt dzīvesveidu, ieguldīt milzīgas summas. To visu var darīt pakāpeniski. Turklāt var sākt ar ikdienu – izslēgt apgaismojumu telpās, kurās konkrētajā brīdī neuzturamies, kardināli mainīt dažādu elektroiekārtu darbināšanas režīmus,” rekomendē enerģētikas eksperts.

 

Paradumu maiņa ļautu ietaupīt ievērojamu daudzumu enerģijas: piemēram, ik gadu ES valstīs iekārtās, kas atstātas gaidīšanas režīmā, tiek notērētas aptuveni 9 teravatstundas (TWh) elektroenerģijas, kas ir par aptuveni 2 TWh elektroenerģijas vairāk nekā Latvijas gada elektroenerģijas patēriņš. Tēlaini izsakoties, ja iekārtas tiktu izslēgtas pavisam, nevis atstātas gaidīšanas režīmā, viena Latvija varētu gadu vispār neražot enerģiju.

 

“Skaidrs, ka cilvēki paši no labas gribas nemainīs paradumus, tāpēc arī direktīva paredz stibiņu,” brīdina R. Āboltiņš. Direktīvas izstrādātāji jau sākotnēji apzinājās, ka brīvprātība nav cerīgākais veids, kā veicināt energoefektivitāti, tāpēc viena no direktīvas normām, kas jāiestrādā nacionālajā likumdošanā, paredz veikt obligātus energoauditus lielajiem uzņēmumiem, kā arī radīt sistēmu, kā atbalstīt energoauditu veikšanu arī mazajos un vidējos uzņēmumos.

 

Ņemot vērā, ka pakalpojumu sniedzēji lielākoties nav tiesīgi ieguldīt līdzekļus trešo personu īpašumā, ir ideja veidot energoefektivitātes fondu, kurā pakalpojumu sniedzēji iemaksās konkrētu naudas summu. Savukārt no šā fonda līdzekļiem varētu tikt īstenoti dažādi energoefektivitātes pasākumi. “Nav noslēpums, ka bankas nelabprāt finansē energoefektivitātes projektus vai arī piedāvā aizdevumus uz 6–8 gadiem, kas ir pārāk īss termiņš. Tieši tāpēc šāda fonda izveide ir nepieciešama, lai faktiski radītu alternatīvu vai papildinājumu banku aizdevumiem,” stāsta R. Āboltiņš.

 

Viņš pārliecināts, ka pēc pirmo projektu veiksmīgas realizācijas tirgus noteikti iekustēsies, savukārt iedzīvotājiem stimuls varētu būt, piemēram, nekustamā īpašuma nodokļa atlaides piecu sešu gadu garumā vai citi ieguvumi, ko var piemērot valsts vai pašvaldības īpašuma energoefektivitātes uzlabošanas gadījumā. Tādējādi arī energoefektivitātes process veiksmīgi tiktu iekustināts plašākā mērogā. Uz to ir vērsta arī direktīvas un topošā likuma jēga.

 

Topošajam Energoefektivitātes likumam, kas šobrīd ir Saeimā un tiek gatavots skatīšanai otrajā lasījumā , būtu jāstājas spēkā 2016. gada 1. janvārī. 2013. gada 26. novembrī tā brīža ekonomikas ministra Daniela Pavļuta vadībā tika sagatavota koncepcija par Energoefektivitātes direktīvas prasību pārņemšanu, 81% no enerģētikas pasākumiem paredzot uzlikt uz enerģētikas uzņēmumu pleciem.

 

Ekonomikas ministra Vjačeslava Dombrovska laikā ar 2014. gada 17. martu datētajā informatīvajā ziņojumā par virzību uz valsts energoefektivitātes mērķi saskaņā ar Energoefektivitātes direktīvu tika paredzēts 65% no enerģētikas pasākumiem uzlikt enerģētikas uzņēmumiem.

 

Šobrīd ekspertu vērtējumā, salīdzinot ar pirmo likumprojekta versiju, ir panākts progress, un likums nozares uzņēmumiem ir pieņemamāks. Pašreizējā likumprojekta versijā veicamie energoefektivitātes pasākumi sadalās trijās daļās – 30% kā dažādu pasākumu kopums, 35% – dažādi alternatīvi pasākumi, to vidū cilvēku brīvprātīgi īstenoti energoefektivitātes pasākumi, bet enerģētikas nozares uzņēmumiem būs jāīsteno atlikušie 35% pasākumu.